FAKTI  PAR  ŪDENI



  • Cilvēkam uz 1 kilogramu ķermeņa svara būtu jāuzņem 30 mililitri ūdens - piesardzīgiem jābūt vienīgi sirds un nieru slimniekiem.
  • 40 grādus karsts ūdens  uzkavējas kuņģī  tik ilgi, kamēr atdziest līdz 38 grādiem, savukārt ledusauksts ūdens - līdz brīdim, kamēr kļūst 38 grādus silts. Visātrāk zarnās nokļūst patīkami silts šķidrums.
  • Divreiz sildītā ūdenī ir krietni vairāk brīvo radikāļu, kas kaitē organisma šūnām un paātrina tā novecošanas procesus.                
  • Vislabāk ūdeni, vēlams, siltu, dzert  20 - 30 minūtes pirms ēšanas un 1,5-2 stundas pēc ēšanas. Ēdot barība jāmitrina ar siekalām, jo tās satur gremošanas fermentus. Ēšanas laikā dzerot ūdens ne vien mitrina barību, bet arī atšķaida kuņģa sulu, kā rezultātā siekalu un kuņģa sulas fermenti nevar veikt savu darbu. Barība zarnās nonāk, nepietiekami sagremota, un tur sākas pūšanas un rūgšanas procesi. Turpretī silts ūdens kuņģī neuzkavējas, ātri nokļūst zarnās  un gremošanas procesu  neietekmē.
  • Gāzētu ūdeni nevajadzētu lietot pie kuņģa un zarnu trakta traucējumiem. To labāk nelietot arī tad, ja pēc gāzēta ūdens dzeršanas rodas  nepatīkamas sajūtas vai uzpūšas vēders. Taču gāzēts ūdens var palīdzēt, ja  ir  slikta dūša vai vēdera  aizcietējumi. Slāpju remdēšanai labāk tomēr izvēlēties negāzētu ūdeni.
  •  Ja dzeramo ūdeni iegādājieties veikalā, pievērsiet uzmanību uz  etiķetes atzīmētajam pH līmenim – tam būtu jābūt amplitūdā no vismaz 7 (neitrāls) līdz 8 vai 9 (sārmains).
  • Ūdens mineralizācijas pakāpei nevajadzētu būt augstākai par 300 punktiem.  Ūdeni ar 400 un 500 punktu atzīmi kā, piemēram,  no krāna tekošajam ūdenim, ir grūtāk  izvadīt no organisma.                                                               
  • Nieres normāli 1 stundas   laikā spēj pārstrādāt 0,8 - 1 litru ūdens. Ja īsā laika periodā uzņemts pārāk liels ūdens daudzums, var sākties  hiperhidratācija jeb saindēšanās ar ūdeni, jo nieres nevar tikt galā ar papildus slodzi.

  • Ja organisms uzņem  nepietiekami daudz šķidruma, sākas dehidratācija jeb atūdeņošanās, un  ķermenis  sāk meklēt  vistuvākās rezerves gremošanas traktā un zarnās.  Tas veicina vēdera uzpūšanos. Nieres vairs nespēj nespēj pareizi funkcionēt - par to liecina  urīns, kas kļūst arvien tumšāks. Mazinoties ūdens rezervēm šūnās un asinīs, tās  kļūst biezākas,  sarec, un palēninās asinsrite. Ūdens trūkums var izraisīt arī galvas, muskuļu un locītavu sāpes.